Stulbums un Mankārība!

Šodien divpadsmitās klases skolēni kārtoja matemātikas ieskaiti, okey nevis CE bet vienkārši ieskaiti. Kārtīgi un apzinīgi uzrakstīju, pārvarēju visus šķēršļus. Un es, kā humanitāra būtne būdams, domāju, ka ar to tad manas ciešanas būs beigušās, bet še tev un še man vēlreiz . Izrādās, kādas stulbas meitenes dēļ tas viss draud atkārtoties.

Es nesaprotu vienu, kāpēc ja tu dabon pareizo variantu un vēl ar visām atbildēm, tev ir jāver mute vaļā, priecājies, līksmo un sēdi klusu. Mediji šajā eksāmenu laikā ošņājas kā traki suņi, visus uzmana varas iestādes, tīri vai orveliskā garā. Prese ir izslāpusi pēc jaunām sensācijām. Izglītības Ministrija un Rivža negrib pieļaut, ka notiek netaisnības. Mūs novēro un pat sienas māk runāt.

Bet protams nauda dara savu, pāri visam nostājas mantkārība. Pārdesmit lati, par kuriem aiziet nosvinēt veiksmīgo gājienu. A tagad skuķīts sēdēs cietumā, labi, labi viņa nebija pirmavots, varbūt tad tas nebūs tik traki. Anulēs šīs darbu un beigta balle.

Mans jaunais mājdzīvnieks – blogs!

Blogi ir kļuvuši par modes lietu, blogi ir kārtējais meinstrīms. Tas ir kruti un stilīgi, tie kas to dara ir reāli. Prese arvien biežāk savā darbībā piemin vārdu “blogs”, “emuārs”, “virtuālā dienasgrāmata”. Bieži vien pašam plašsaziņas līdzeklim ir savi blogi. Un tā tiek radīta jauna atkarība, jauns hobijs, aizraušanās. Virtuālo piezīmju rakstīšana.

Bet kāpēč šāds ievads, jo iedziļinoties Latvijas neatīstajā lēni attīstajošajā blogsvērā, es sapratu, ka man arī vajag. Blogs var būt lieliska vieta, kur parunāties ar interesantiem cilvēkiem uzklausīt citu viedokļus (lai gan visbiežāk, ka vienīgais cilvēks, ar ko tu sarunājies esi tu pats, bet varbūt tieši tas ir tas labākais?). Tas ir tā viena no retajām iepējām iemācīties pareizi un argumentēti izteikties. Apziņa, ka tomēr par blogu, gluži tāpat kā pret mājdzīvniek jāizturas labi un tas ir jābaro ar jaunu info, tā pati apziņa, ka tevi tomēr kāds izlasa mudinās tevi rakstīt labāk, biežāk, interesantāk.

Pēc saviem novērojumiem blogerus var iedalīt vairākās sugās. Lielie viedie, lielie interesantie, parastie, un mazie dumjie. Katram ir savi iemesl, kāpēc viņi raksta, bet viņus visus vieno vēlme izpausties. Katram, lai kā viņš censtos to noliegt ir vēlme, lai viņu atzīt, lasa, lai statistika aug un komentāri vairojas. Bet tās ir katra tiesības. Bet ir jādomā racionāli, ko es panākšu ar savu blogu, ko es no tā iegūšu, un ko iegūs tie, kas to lasa vai nelasa.

Un jā, dažreiz ir tīri vai patīkami palasīt kāda nepazīstama cilvēka piezīmes, secināt, ka jums ir līdzīgas problēmas, pasmaidīt un dzīvot laimīgi. zinot, ka uz pasaules ir vēl, tāds pats dīvainis kā tu!

Vēl viena atziņa blogu ir daudz, tie shēmisiki ir vienādi, bet katrs ir unikāls, tie veido tīklus un līkločus informācija plašumos, tie savij paradigmas informācijas laikmeta kultūrā.

Tātad šī ir mana jaunā rotaļlieta, man jaunais mājdzīvnieks, kuru, iespējams, šad un tad es sātīgi pabarošu. Un parunāšos ar to.

Post Nihilo

Pēc nekā. 

Kaut kas būs…